Darbinieka uzteikums 100.panta piektā daļa

Virsraksts: Tiesā izvērtējamie jautājumi sakarā ar darbinieka darba līguma uzteikumu svarīgu iemeslu dēļ;  Darba likuma (turpmāk – DL) 100.panta piektās daļas un 58. panta trešās daļas tvērums; uzteikuma pamatotības pierādīšanas pienākums

 

1.tēze:  Izšķirot strīdu, tiesai faktiskos apstākļus ar dažādu saturu jānošķir un jāvērtē pēc katrai faktiskajai situācijai atbilstošu tiesību normu sastāva pazīmēm, kā arī jāizvērtē, kādas tiesiskās sekas konkrētie apstākļi ir izsaukuši. Turklāt situācijas juridiskā analīze jāveic, ņemot par pamatu darba tiesiskās attiecības ietekmējošo darbību hronoloģiju, kas konkrētajā gadījumā ir īpaši svarīgi, jo vienas tiesiskas darbības veikšana izslēdz citu darbību realizēšanu.

Līdzīgi kā darba devēja uzteikuma tiesiskuma pārbaude notiek, vērtējot uzteikumā ietverto pamatojumu (DL 102.pants, 124.panta pirmā daļa), arī darbinieka uzteikums vērtējams pēc šā paša kritērija.

 

2.tēze: Uzteikuma pamats pēc DL 100.panta piektās daļas ir darbinieka subjektīvais vērtējums par izveidojušos situāciju un apstākļiem, viņam nonākot pie kategoriska atzinuma, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, pamatojoties tieši uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, un šādam darbinieka  lēmumam pēc būtības ir darba devēju sodoša daba (sk. DL 112.pantu) sakarā ar tā neattaisnojamu, prettiesisku, iespējams - neētisku rīcību.

Darba devēja tiesību izmantošana darbinieka atstādināšanā no darba atbilstoši DL 58.panta trešajai daļai neietilpst DL 100.panta piektās daļas tvērumā un nevar tikt kvalificēta kā pamats darbinieka uzteikumam svarīga iemesla pēc šīs likuma normas izpratnē.

 

3.tēze: DL 125. pantā noteiktais darba devēja pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai, attiecas uz DL 101.pantu. Savukārt noteikums, ka citos gadījumos darba devēja pienākums ir pierādīt, ka, atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, katrā ziņā saistāms ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc DL 100.panta pirmās daļas, 113. un 114.panta.

Uzteikuma pamatojuma esamība pēc DL 100.panta piektās daļas, ja vien tas nav saistīts ar DL 29.pantā noteikto atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, jāpierāda darbiniekam. Darba devējam atbilstoši sacīkstes principam un Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

 

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

                                                           Civillietu departamenta

      2015. gada 20.janvāra

  SPRIEDUMS

    Lietā Nr. SKC-1793/2015

 

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments šādā sastāvā:

tiesnesis referents V. Jonikāns tiesnese I. Lauka tiesnesis A. Strupišs

izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar prasītājas SIA „nosaukums” pārstāvja kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 11.jūnija spriedumu SIA „nosaukums” prasībā pret /pers. A/ par darbinieka darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un /pers. A/ pretprasībā par atlaišanas pabalsta piedziņu.

 

Aprakstošā daļa

 

[1] Saskaņā ar 2004.gada 17.decembrī noslēgto darba līgumu Nr. 1-04 /pers. A/ pieņemta darbā SIA „nosaukums” par valdes locekli.

Savukārt 2005.gada 1.jūlijā noslēgtā vienošanās, kas ir pielikums Nr.1 darba līgumam Nr. 1-04, noteic, ka /pers. A/ veica arī papilddarbu, ko paredz ginekologa amats.

 

[2] SIA „nosaukums” cēlusi tiesā prasību pret /pers. A/, kurā lūgusi atzīt par spēkā neesošu darbinieces 2013.gada 7.februāra darba līguma uzteikumu.

Prasībā norādīti šādi apstākļi.

[2.1] /pers. A/ 2013.gada 31.janvāra paziņojumā ir izmantojusi savas darba līguma 5.3.punktā noteiktās tiesības un vienu mēnesi iepriekš rakstveidā uzteikusi darba līgumu, t.i., izbeigusi darba tiesiskās attiecības ar 2013.gada 1.martu. Attiecībā uz valdes locekļa amatu atbildētāja paziņojumā norādījusi, ka to atstāj, sākot ar 2013.gada 1.martu, pamatojoties uz Komerclikuma 224.panta astoto daļu.

[2.2] Ar SIA „nosaukums” dalībnieku 2013.gada 6.februāra ārkārtas sapulces lēmumu /pers. A/ atsaukta no valdes locekļa amata sakarā ar aizdomām, ka atbildētāja kā prasītājas valdes locekle un mazākuma dalībniece ir kaitējusi vai var radīt būtisku kaitējumu prasītājas interesēm. Ar minēto lēmumu ievēlēti jauni valdes locekļi.

[2.3] Jaunievēlētie valdes locekļi 2013.gada 6.februārī izdevuši rīkojumu par atbildētājas atstādināšanu no visu darba pienākumu veikšanas līdz atbildētājas 2013.gada 31.janvāra paziņojumā – uzteikumā minētā termiņa beigām.

Tajā pašā dienā atbildētāja atteikusies pieņemt viņai izsniegto dalībnieku ārkārtas sapulces protokola kopiju un rīkojuma par atstādināšanu kopiju. Minētos dokumentus atbildētāja pieņēmusi 2013.gada 7.februāra rītā.

[2.4] /pers. A/ 2013.gada 7.februāra vakarā iesniegusi prasītājai jaunu darba līguma uzteikumu, kurā uzskaitījusi prasītājas veiktās darbības, ar kurām prasītāja it kā ir pārkāpusi taisnprātības un tikumības apsvērumus, kuru dēļ atbildētāja nevar turpināt darba attiecības, tāpēc, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu, uzsaka darba līgumu un izbeidz visa veida darba tiesiskās attiecības ar SIA „nosaukums” ar 2013.gada 8.februāri.

Uzteikumu atbildētāja pamatojusi ar šādiem apstākļiem - atbildētājai prettiesiski 2013.gada 6.un 7.februārī liegta iespēja pildīt darba pienākumus, viņai pieprasīts parakstīt likumā noteiktā kārtībā nesasauktas dalībnieku sapulces lēmumu, kā arī prasītāja un tā vairākuma dalībnieks iesnieguši nepatiesas ziņas komercreģistrā.

[2.5] Atbildētājas 2013.gada 7.februāra uzteikuma pamatojumā nav norādīts neviens apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba attiecības līdz sākotnējā uzteikumā norādītā termiņa beigām (līdz 2013.gada 28.februārim), tāpēc tas nav tiesiski pamatots. Tā kā /pers. A/, sākot ar 2013.gada 6.februāra pēcpusdienu, bija atsaukta no valdes locekļa amata, kā arī atstādināta no ginekologa darba pienākumu veikšanas, viņa vairs nedrīkstēja veikt savus darba pienākumus un viņai nebija nepieciešama pieeja darba devēja nodrošinātam internetam un e-pastam, kā arī nebija nekāda likumīga pamata atrasties savā darba vietā darba devēja telpās.

Turklāt, darba attiecību izbeigšanai ar darbiniekiem – valdes locekļiem, ir piemērojamas Komerclikuma normas, tāpēc atbildētājas 2013.gada 7.februāra uzteikums var attiekties tikai uz viņas papilddarbu – ginekoloģes darba attiecību izbeigšanu.

[2.6] Tas, kā darba devēja vērtē atbildētājas iesniegto 2013.gada 7.februāra darba līguma uzteikumu, neietekmē tā spēku. Līdz ar to darba devējam ir jāpieņem, ka darba attiecības, ciktāl tās skar atbildētājas kā darbinieces (ginekoloģes) veikto darbu, ir izbeigušās tieši ar šo uzteikumu, nevis turpinājušās līdz 2013.gada 28.februārim saskaņā ar atbildētājas iepriekšējo 2013.gada 31.janvāra paziņojumu.

 

[3] /pers. A/ 2013.gada 30.augustā iesniegusi tiesā pretprasību par atlaišanas pabalsta 24 538 Ls piedziņu.

Pretprasībā norādīts, ka darba devēja, pārtraucot darba līgumu, likumā noteiktajā termiņā un kārtībā neizmaksāja atbildētājai darba samaksu un atlaišanas pabalstu divu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, kuru atbildētājai ir tiesības saņemt, jo darba tiesiskās attiecības pārtrauktas saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu. Turklāt pretēji Darba likuma 128.panta pirmās daļas noteikumiem, galējo aprēķinu atbildētājai izmaksāja tikai 2013.gada 26.februārī, kaut aprēķins tika pieprasīts jau 2013.gada 7.februārī.

Saskaņā ar prasītājas izsniegto izziņu, atbildētājas mēneša bruto vidējā izpeļņa ir 12269 Ls. Atbildētāja pie prasītāja ir nostrādājusi vairāk kā 8 gadus, līdz ar to viņai pienākas atlaišanas pabalsts 24538 Ls apmērā, kuru prasītāja nav izmaksājusi.

 

[4] Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2014.gada 24.februāra spriedumu prasība noraidīta, pretprasība apmierināta daļēji.

Tiesa piedzinusi no SIA „nosaukums” par labu /pers. A/ atlaišanas pabalstu 34 914,43 EUR.

Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar šādiem motīviem.

[4.1] Darba likumā ir ieviests tā sauktais „apgrieztās pierādīšanas” princips, kas nozīmē to, ka darba devējam ir pienākums pierādīt, ka darbinieka tiesības nav pārkāptas. Tādējādi pienākums pierādīt to, ka atbildētājai nebija iemeslu lūgt izbeigt darba līgumu uz Darba likuma 100.panta piektās daļas pamata, gulstas uz prasītāju kā darba devēju.

[4.2] Savu rīcību, atstādinot atbildētāju no darba, prasītāja ir pamatojusi ar to, ka darba devējai bija radušās aizdomas par atbildētājas radītu kaitējumu vai būtisku kaitējumu tās interesēm. Proti, 2013.gada janvārī prasītājai radušās aizdomas par atbildētājas nelikumīgu rīcību, veicot darbības ar klīnikas klientu datiem, kā arī par konkurējošas darbības uzsākšanu un komercnoslēpumu saturošas informācijas izpaušanu. Saistībā ar šiem apstākļiem prasītāja vērsusies policijā ar attiecīgu iesniegumu.

Ņemot vērā, ka lietas materiāli nesatur pierādījumus par to, ka atbildētāja būtu atzīta par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī lietā nav pierādījumu, ka būtu uzsākts kriminālprocess saistībā ar atbildētājas nelikumīgām darbībām, atzīstams, ka prasītājas norādītais iesniegums satur nepierādītus faktus, kuri ir prasītājas subjektīvs pieņēmums.

Tāpat lietā nav pierādījumu, kas apstiprinātu prasītājas norādītās „pamatotās aizdomas” par atbildētājas nodarītu kaitējumu prasītājas interesēm. Nav arī sniegts ticams pamatojums tam, ka neatstādinot atbildētāju no darba pienākumu pildīšanas, tiktu aizskartas SIA „nosaukums” tiesības.

[4.3] Lemjot jautājumu par celtās prasības pamatojumu, vērtējami prasītājas norādītie argumenti un tas, vai prasītājas norādītie apstākļi varēja būt pietiekams pamats atbildētājas atstādināšanai no darba pienākumu veikšanas, kā arī veids, kādā prasītāja to īstenoja. Šajā sakarībā tiesas pienākums ir vērtēt prasītāja rīcību kontekstā ar Darba likuma 100.panta piektajā daļā formulētajiem tikumības un taisnprātības apsvērumiem.

2013.gada 6.februārī un 7.februārī uz atbildētāju ir izdarīts morāls spiediens, lai viņa neturpinātu darbu ar pacientiem, liegta iespēja veikt darba līgumā noteiktos pienākumus, darba kabinetā (ginekologa kabinetā) veikta filmēšana bez atbildētājas piekrišanas, atbildētājai atslēgta pieeja internetam, e-pastam, atslēgām no kabineta un biroja, 2013.gada 7.februārī no rīta atbildētāja nav ielaista darba telpās.

Lai gan prasītāja norādījusi, ka, atstādinot atbildētāju no darba, tā ir īstenojusi savas kā darba devējas likumā noteiktās tiesības, rīkojums par atstādināšanu sastādīts atbilstoši Darba likuma noteikumiem, atbildētājai tika saglabāta darba samaksa, bet atbildētāja, pārkāpjot rīkojumu, ieradās darbā, apzināti neievēroja darba devējas noteikto kārtību, un pati radīja situāciju, kuras rezultātā prasītāja bija spiesta izraidīt atbildētāju no telpām, atzīstams, ka šāda darba devējas rīcība kopumā ir vērtējama kā neatbilstoša tikumības un taisnprātības apsvērumiem.

Atbildētāja ir augtas klases speciālists, ir bijusi prasītājas ilggadēja darbiniece un dalībniece. Neskatoties uz minēto, atbildētāja ir saņēmusi no prasītāja apvainojumus, tikusi aizskarta morāli, nosaucot atbildētāju par zagli un apgalvojot, ka atbildētāja ir piesavinājusies prasītāja klientu datu bāzi, kas nav pierādīts.

Atbildētāja pārstāvja norādītos argumentus prasītājs pēc būtības nav apstrīdējis.

Aizliegums atbildētājai bez īpaša darba devēja uzaicinājuma atrasties biroja telpās, nepastāvot drošiem un neapstrīdamiem pierādījumiem tam, ka atbildētājas atrašanās biroja telpās var radīt kaitējumu prasītāja interesēm, ir atzīstams par diskriminējošu.

Ņemot vērā, ka lietā nav pierādījumu par atbildētājas vainu vai līdzdalību kaitējuma nodarīšanā prasītājas interesēm, augstāk norādītās darbības vērtējamas kā nesamērīgas un atbildētājas kā darbinieka tiesības aizskarošas.

[4.4] Aizliegums atbildētājai iekļūt darba telpās un atbildētājas atstumšana no darba pienākumu pildīšanas, ir notikusi darba dienā un darba laikā, kas neizslēdz apstākli, ka konflikta situācija izraisīta atbildētājas pacientu klātbūtnē. Minētais apstāklis nenoliedzami atzīstams par tādu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt atbildētājas kā ārstes reputāciju.

Risinot jautājumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar atbildētāju, prasītājam bija jāizvēlas tādi līdzekļi, kas neaizskar atbildētājas profesionālās spējas un viņas kā darbinieka tiesības.

[4.5] Ņemot vērā to, ka lietā ir pierādīta atbildētājas 2013.gada 7.februāra uzteikuma pamatotība, apmierināma atbildētājas pretprasība par atlaišanas pabalsta piedziņu, pamatojoties uz Darba likuma 112.panta 2.punktu.

 

[5] Izskatot lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2014.gada 11.jūnija spriedumu prasību noraidījusi, pretprasību apmierinājusi daļēji.

Tiesa piedzinusi no SIA „nosaukums” par labu /pers. A/ atlaišanas pabalstu 34 914,43 euro.

Apelācijas instances tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai pievienojusies pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atzīstot to par pareizu un pietiekamu.

Papildus Civillietu tiesas kolēģija minējusi šādus argumentus.

[5.1] Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, pirmās instances tiesa, izvērtējot jautājumu par atstādināšanu, nav pārkāpusi prasījuma robežas, jo strīda izšķiršanā būtiski ir izvērtēt apstākļus, kuri noveduši pie tā, ka atbildētāja nolēmusi izbeigt pušu darba tiesiskās attiecības, pie kam uzteikumā minot tieši Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Darba devējas rīcību nevar vērtēt atrauti un sašaurināti, bet gan saistībā ar atbildētājas norādīto un uzteikumā minēto, ka viņai prettiesiski liegts pildīt darba pienākumus 2013.gada 6. un 7.februārī, kā arī par formu un veidu un ar to saistītajiem blakus apstākļiem, kādos tas noticis.

[5.2] Atbildētāja līdztekus valdes locekļa amatam ir pildījusi arī ārsta ginekologa amata pienākumus, viņai bijusi sava klientūra. Kā izriet no lietas materiāliem un pušu paskaidrojumiem, aizliegums atbildētājai iekļūt darba telpās un atbildētājas atstumšana no darba pienākumu pildīšanas, notikusi darba dienā un darba laikā, kas neizslēdz apstākli, ka konflikta situācija izraisīta atbildētājas pacientu klātbūtnē. Minētais apstāklis nenoliedzami atzīstams par tādu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt atbildētājas kā ārstes reputāciju.

Risinot jautājumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar atbildētāju, prasītājai bija jāizvēlas tādi līdzekļi, kas neaizskar atbildētājas profesionālās spējas un viņas kā darbinieka tiesības. Pretēji tam, prasītāja rīkojusies pārkāpjot morāles un ētikas normas, viņas rīcība bijusi nesamērīga un ētikas normām neatbilstoša.

[5.3] Pirmās instances tiesa pamatoti ir vērsusi uzmanību uz apstākļiem, kas bijuši par pamatu uzteikumam pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, minētās tiesību normas jēgai un mērķim.

[5.4] Darba attiecību saglabāšanas gadījumā darbiniekam ir jāizjūt vēlme strādāt pie attiecīgā darba devēja un vēlme nākt uz darbu. No darbinieka tiek gaidīts saistības izpildījums, pie kam labākajā kārtībā. Tā ir atšķirība starp darba devēju kā juridisku personu un darbinieku kā fizisku personu. Pie konkrētajiem apstākļiem darba attiecību saglabāšanai būtu formāls raksturs.

Apstāklis, ka pretprasībā nav izvirzīts prasījums atzīt atstādināšanu par prettiesisku, nevar būt par pamatu atstādināšanas tiesiskuma un ar to saistīto apstākļu atstāšanai bez ievērības.

[5.5] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā to, ka darbinieka nodarbināšana ir darba devēja prerogatīva.

Gan Latvijas Republikai saistošie starptautiskie līgumi, gan Satversme nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz darbu. Pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi, ka prasītāja ar savu rīcību pasliktinājusi atbildētājas stāvokli, un pamatoti ņēmusi vērā atbildētājas nodarbošanās veidu un specialitāti, atzīstot, ka faktiskais liegums uz darbu konkrētajā gadījumā izraisa atbildētājas kvalifikācijas zaudēšanu.

Ņemot vērā atbildētājas specialitāti, atstādināšanas no darba negatīva ietekme uz kvalifikāciju atzīstama par vispārzināmu faktu, kas nav jāpierāda.

[5.6] Prasījums par atlaišanas pabalsta piedziņu ir pakārtots uzteikuma pēc Darba likuma 100.panta pirmās daļas tiesiskumam, līdz ar to tas ir apmierināms 34 914,43 euro apmērā.

 

[6] Kasācijas sūdzībā prasītājas SIA „nosaukums” pārstāvis lūdzis apelācijas instances tiesas spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

[6.1] Tiesa nepareizi ir iztulkojusi Darba likuma 100.panta piekto daļu, turklāt pretēji Civilprocesa likuma 5.panta sestajai daļai nav ņēmusi vērā judikatūrā (sk. Senāta 2011.gada 11.maija spriedumā lietā Nr. SKC-291) atzīto.

[6.1.1] Prasītājas rīcība, atstādinot atbildētāju no darba, lai aizsargātu prasītājas intereses sakarā ar aizdomām par atbildētājas prettiesisku rīcību, veicot darbības ar klīnikas klientu datiem, konkurējošas komercdarbības uzsākšanu un komercnoslēpumu saturošas informācijas izpaušanu, nevar tik vērtēta un saistīta ar darba līguma uzteikumu, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

[6.1.2] Tā kā atbildētāja nav izmantojusi savas tiesības celt tiesā prasību, apstrīdot atstādināšanas no darba likumību, tiesai nebija pamata izvērtēt atbildētājas atstādināšanas no darba pamatotību.

[6.1.3] Izvērtējot, vai atbildētājas uzteikumā norādītie apstākļi ir atzīstami par svarīgu iemeslu darba līguma nekavējošam uzteikumam Darba likuma 100.panta piektās daļas izpratnē, tiesa nevarēja ņemt vērā pašā uzteikumā neminētus apstākļus. Proti, gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesa ir atsaukušās uz atbildētājas pārstāvja tiesas sēdē norādīto, ka atbildētājas atstādināšana, iespējams, ir notikusi pacientu klātbūtnē, kas var nelabvēlīgi ietekmēt atbildētājas reputāciju, kā arī atstādināšana izraisījusi atbildētājas kvalifikācijas zaudēšanu. Šie argumenti nav norādīti atbildētājas uzteikumā.

[6.1.4] Tiesas nav ņēmušas vērā, ka atbildētāja jau 2013.gada 31.janvārī iesniedza prasītājai darba līguma uzteikumu, kurā, pamatojoties uz darba līguma 5.3.punktu un Komerclikuma 224.panta astoto daļu, paziņoja par darba līguma izbeigšanu ar 2013.gada 1.martu. Turklāt ar prasītājas 2013.gada 7.februāra rīkojumu atbildētāja bija atstādināta no darba pienākumu veikšanas, saglabājot darba samaksu. Minētie apstākļi izslēdz darba līguma uzteikšanu, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

[6.2] Atzīstot, ka prasītājas pienākums ir pierādīt atbildētājas uzteikumā norādīto apstākļu neesamību, tiesas ir pārkāpušas Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu.

[6.3] Savukārt, norādot, ka atbildētāja atstādināta no darba viņas pacientu klātbūtnē, apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu un 97.pantu, jo izdarījusi secinājumu, kas nav pamatots ar pierādījumiem.

Tāpat arī, atzīstot par vispārzināmu faktu atbildētājas norādīto par atstādināšanas negatīvo ietekmi uz viņas kā ārsta kvalifikāciju, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 97.panta trešo daļu, jo piešķīrusi lielāku ticamību atbildētājas teiktajam. Atzīstot minēto apstākli par vispārzināmu faktu, tiesa nepamatoti piemērojusi Civilprocesa likuma 96.panta pirmo daļu.

 

Motīvu daļa

 

[7] Izskatījis lietu Civilprocesa likuma 473.panta pirmajā daļā noteiktajās lietas izskatīšanas robežās, Civillietu departaments ir nonācis pie atzinuma, ka tiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai.

 

[8] Civilprocesa likuma 193.panta piektā daļa, kura noteic, ka sprieduma motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi, kā arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies, un konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, nozīmē to, ka tiesas konstatētie faktiskie apstākļi, veicot to juridisko analīzi, ir jāietver kādas konkrētas tiesību normas sastāvā.

Juridiskajā literatūrā atzīts, ka „(..) tiesa še vispirms konstatē, vai prāvnieku (galvenā kārtā prasītāja) uzdotie apstākļi, uz kuriem pamatoti pusu prasījumi, izrādījušies par patiesiem un kādas juridiskas sekas likums saista ar noskaidrotiem apstākļiem.” (sk. Dr.jur. Vladimirs Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata, Rīgā, 1933, autora izdevums, 431.lpp.).

Mūsdienu tiesību doktrīnā, runājot par tiesību normu piemērošanas loģisko shēmu un subsumpciju kā metodi, uzsvērts, ka „Subsumpcija ir izšķiramā dzīves gadījuma juridiski nozīmīgo apstākļu (faktiskā sastāva) detalizēta izvērtēšana, pamatojoties uz tiesību normas sastāva pazīmēm, lai noskaidrotu, vai faktiskais sastāvs ir viens no normas sastāva gadījumiem.” (sk. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rakstu krājums Dr.hab.iur. profesora Edgara Meļķiša zinātniskā redakcijā, Rīga, 2003, 26.lpp.).

Civillietu departaments atzīst, ka, izšķirot strīdu, tiesu instances faktiskos apstākļus ar dažādu saturu nav nošķīrušas un nav vērtējušas pēc katrai faktiskajai situācijai atbilstošu tiesību normu sastāva pazīmēm.

Tā kā apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432.panta piekto daļu ir pievienojusies pirmās instances tiesas sprieduma motīviem, Civillietu departamenta izvērtējumam pakļaujami abu instanču tiesu spriedumi.

 

[9] Civillietu departamenta ieskatā kā lietas izšķiršanai būtiski izdalāmi šādi faktiskie apstākļi/ juridiskie fakti.

[9.1] 2004.gada 17.decembra darba līguma Nr.1-04 noslēgšana starp SIA „nosaukums” kā darba devēju un /pers. A/ kā darbinieci par valdes locekles darba pienākumu veikšanu.

[9.2] 2005.gada 1.jūlija vienošanās, kas ir pielikums Nr.1 2004.gada 17.decembra darba līgumam Nr.1-04, noslēgšana, ar kuru darbiniecei paralēli norunātajam pamatdarbam jāpilda papilddarbs, ko paredz ginekologa amats.

[9.3] Atbildētājas /pers. A/ 2013.gada 31.janvāra paziņojuma izteikšana, ka ar 2013.gada 1.martu viņa atstāj SIA „nosaukums” valdes locekļa amatu, pamatojoties uz Komerclikuma 224.panta astoto daļu, un uzsaka savu darba līgumu ar 2013.gada 1.martu.

[9.4] SIA „nosaukums” dalībnieku 2013.gada 6.februāra ārkārtas sapulces lēmuma pieņemšana atsaukt /pers. A/ no valdes locekles amata.

[9.5] SIA „nosaukums” 2013.gada 6.februāra rīkojuma pieņemšana par /pers. A/ atstādināšanu no visu darba pienākumu veikšanas līdz 2013.gada 28.februārim, saglabājot darba samaksu.

[9.6] SIA „nosaukums” 2013.gada 7.februāra rīkojuma pieņemšana /pers. A/ nekavējoties atstāt „nosaukums” biroja telpas.

[9.7] /pers. A/ 2013.gada 7.februāra uzteikuma iesniegšana, pamatojoties uz 100.panta piekto daļu, par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar 2013.gada 8.februāra plkst. 0.01.

 

[10] Tiesai, izšķirot strīdu, bija jāizvērtē, kādas tiesiskās sekas minētie apstākļi ir izsaukuši. Turklāt vērtējumam bija jānotiek hronoloģiski veikto darbību secībā, kas konkrētajā gadījumā ir īpaši svarīgi, jo vienas tiesiskas darbības veikšana izslēdza citu darbību realizēšanu.

 

[11] Tiesu instances atbildētājas tiesības uzteikt darba līgumu pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas ir saistījušas ar prasītājas darbībām, uz 2013.gada 6.februāra rīkojuma pamata atstādinot /pers. A/ no visu darba pienākumu veikšanas.

Civillietu departaments uzskata, ka pirmās un apelācijas  instances  tiesa nepareizi interpretējusi minēto tiesību normu un tajā lietotos nenoteiktos tiesību jēdzienus/ ģenerālklauzulas: „tikumības apsvērumi” un „taisnprātības apsvērumi”, kas raksturo citu- arī nenoteikto tiesību jēdzienu- „svarīgs iemesls”, kļūdaini attiecinājusi uz atbildētājas atstādināšanas procedūru.

Būtiski ir norādīt uz to, ka darbinieka tiesības uzteikt darba līgumu svarīga iemesla dēļ likumdevējs ir saistījis ar tādiem apstākļiem, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Tātad uzteikuma pamats ir darbinieka subjektīvais vērtējums par izveidojušos situāciju un apstākļiem, viņam nonākot pie kategoriska atzinuma, ka darba tiesisko attiecību turpināšana nav iespējama, pamatojoties tieši uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem.

Tas nozīmē, ka, neskatoties uz to, ka darba devējs nebija domājis pārtraukt darba tiesiskās attiecības un darbinieka veiktais darbs viņu pilnībā ir apmierinājis, tas ir paša darbinieka patstāvīgs lēmums, kam pēc būtības ir darba devēju sodoša daba (sk. Darba likuma 112.pants) sakarā ar tā neattaisnojamu, prettiesisku, iespējams- neētisku rīcību.

 

[12] Civillietu departaments jau norādīja, ka situācijas juridiskā analīze tiesai bija jāveic, ņemot par pamatu darba tiesiskās attiecības ietekmējošo veikto darbību hronoloģiju.

Lietā nav apstrīdēts fakts, ka ar SIA „nosaukums” 2013.gada 6.februāra rīkojumu /pers. A/ atstādināta no visu darba pienākumu veikšanas līdz 2013.gada 28.februārim, saglabājot darba samaksu. Kā pamatojums tam minēts: „(..) lai nenodarītu iespējamu kaitējumu „nosaukums” SIA un/vai trešo personu pamatotām interesēm.” Darba devēja ir paskaidrojusi, ka tam par iemeslu ir bijušas atbildētājas darbības ar klīnikas klientu datiem, konkurējoša komercdarbība un komercnoslēpumu saturošu ziņu izpaušana.

Atstādināšana no darba atbilstoši Darba likuma 58.panta pirmajai daļai ir ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu. /pers. A/ atstādināšanas formulējums „(..) lai nenodarītu iespējamu kaitējumu „nosaukums” SIA un/vai trešo personu pamatotām interesēm” atbilst minētā likuma 58.panta trešajai daļai.

Tādējādi konstatējams, ka prasītāja ir izmantojusi tai ar likumu piešķirtās tiesības atstādināt /pers. A/ no darba pienākumu veikšanas.

Civillietu departaments atzīst, ka darba devēja tiesību izmantošana darbinieka atstādināšanā no darba neietilpst Darba likuma 100.panta piektās daļas tvērumā un nevar tikt kvalificēta kā pamats darbinieka uzteikumam svarīga iemesla pēc šīs likuma normas izpratnē.

Pretējā gadījumā Darba likuma 58.pantam, kas vērsts kā uz paša darbinieka, tā darba devēja un/vai trešo personu tiesību un interešu aizsardzību, būtu vien deklaratīvs raksturs, ja kā atbilde atstādināšanai varētu sekot darbinieka uzteikums uz Darba likuma 100.panta piektās daļas pamata.

To apstiprina arī Darba likuma 58.panta ceturtā daļa, kura noteic, ka gadījumā, ja darbinieka atstādināšana no darba ir bijusi nepamatota darba devēja vainas dēļ, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, kā arī atlīdzināt ar atstādināšanu radušos zaudējumus.

No Darba likuma 58.panta ceturtās daļas izriet, ka savu aizskarto civilo tiesību aizsardzību darbinieks var realizēt, ceļot atsevišķu prasību tiesā par rīkojuma par atstādināšanu no darba atzīšanu par spēkā neesošu, vienlaikus prasot vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku un radušos zaudējumu atlīdzināšanu. To apliecina arī judikatūra (sk. Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 23.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-103, 2012.gada 2.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-941, 2012.gada 21.marta spriedumu lietā Nr. SKC-368).

 

[13] SIA „nosaukums” valdes locekļu 2013.gada 6.februāra rīkojums par /pers. A/ atstādināšanu no visu darba pienākumu veikšanas nav apstrīdēts un vēl šobrīd ir spēkā. Tam ir tiesiska akta spēks, tas ir obligāts personai, uz kuru tas attiecas, un saistošs tiesai.

Kā pirmās instances tiesa, tā apelācijas instances tiesa, neesot prasījumam par rīkojuma par /pers. A/ atstādināšanu no darba atzīšanu par spēkā neesošu, ārpus prasījuma robežām ir vērtējušas apstākļus gan saistībā ar atstādināšanas pamatojumu, gan saistībā ar atstādināšanas procedūru, tādējādi pieļaujot Civilprocesa likuma 192. un 426.panta pārkāpumu.

 

[14] Līdzīgi kā darba devēja uzteikuma tiesiskuma pārbaude notiek, vērtējot uzteikumā ietverto pamatojumu (Darba likuma 102.pants, 124.panta pirmā daļa), arī darbinieka uzteikums vērtējams pēc šā paša kritērija.

/pers. A/ 2013.gada 7.februāra uzteikuma 1.punkts ietver šādu pamatojumu: „Darba devējs- „nosaukums” SIA un tā vairākuma dalībnieks „nosaukums 2” 2013.gada 6. un 7.februārī ir izdarījuši uz mani morālu spiedienu, lai es neturpinātu darbu ar pacientiem, neļauj man veikt līgumā noteiktos darba pienākumus, manā darba vietā darba kabinetā (ārsta ginekologa apskates telpā) filmē mani bez manas piekrišanas, ir atslēguši man pieeju internetam, epastam, atslēgām no kabineta un biroja, 2013.gada 7.februārī no rīta neielaida mani darba telpās, kurās varēja iekļūt tikai vēlāk pēc policijas iejaukšanās, liek man atrasties apsardzes klātbūtnē, vēlāk liek man nekavējoties pamest darba telpas” (sk. lietas 1.sēj., 31.lpp.).

/pers. A/ uzteikuma pamatojums rada iespaidu, ka rīkojuma par viņas atstādināšanu no darba vai nu vispār nav bijis vai, katrā ziņā, tas viņai nav bijis zināms, taču no atbildētājas pārstāvja rakstveida paskaidrojuma par SIA „nosaukums” prasību izriet, ka atbildētāja par šiem apstākļiem ir bijusi informēta (sk. lietas 1.sēj., 46.-50.lpp.).

Atstādināšana no darba atbilstoši iepriekš citētajai Darba likuma 58.panta pirmajai daļai ir aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu.

Tiesa, izskatot lietu, nav vērtējusi un apsvērusi, vai /pers. A/ uzteikuma 1.punktā ietvertais pamatojums ar darba devējas darbību raksturojumu patiesībā neatbilst Darba likuma 58.panta pirmās daļas sastāva pazīmēm par aizliegumu atrasties darba vietā un veikt darbu un vai tas vienlaikus var korespondēt ar Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Bez ievērības atstāts arī prasītājas paskaidrojums, ka iepriekšminētie apstākļi ir pašas atbildētājas izraisīti, nepakļaujoties rīkojumam par atstādināšanu.

Civillietu departaments atzīst, ka faktiskās situācijas neizvērtēšana atbilstoši tiesību normas sastāva pazīmēm ir radījusi Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, un ir pamats tiesas sprieduma atcelšanai.

 

[15] Atbildētājas uzteikuma 2.punkts attiecas uz apstākli, ka 2013.gada 6.februārī darba devēja pieprasījusi, lai viņa ar atpakaļejošu datumu parakstītu faktiski likumā noteiktā kārtībā nesasauktas dalībnieku sapulces lēmumu, kā arī uz to, ka prasītāja ir iesniegusi apzināti nepatiesas ziņas komercreģistrā.

Prasītājas prasībā norādīts, ka šādi atbildētājas apgalvojumi ir tikai viņas pieņēmumi, jo neviens nav pieprasījis parakstīt likumā noteiktā kārtībā nesasauktas dalībnieku sapulces lēmumu, turklāt šie pieņēmumi vispār neattiecas uz atbildētājas kā darbinieka - ginekologa pienākumu veikšanu.

Atbildētājas pārstāvja rakstveida paskaidrojumos sakarā ar iesniegto prasību pēc būtības nav apstrīdēts prasītājas norādījums, vien paskaidrots, ka atbildētāja nolēma vērsties tiesā par dalībnieku ārkārtas sapulces 2013.gada 6.februāra lēmumu atzīšanu par spēkā nesošiem.

Civillietu departaments atzīst, ka atbildētājas uzteikuma 2.punktā norādītais pamatojums ir ārpus izskatāmās lietas robežām, jo saistīts ar atbildētājas kā valdes locekles statusu. Atbildētāja Darba likuma 100.panta piektās daļas kārtībā nevarēja uzteikt valdes locekles amatu, kuru viņa bija zaudējusi jau 2013.gada 6.februārī. Uz valdes locekļu ievēlēšanu amatā un atsaukšanu no amata neattiecas Darba likuma normas, tāpēc SIA „nosaukums” 2013.gada 6.februāra dalībnieku sapulces lēmums par /pers. A/ atsaukšanu no valdes locekļa amata nav kvalificējams kā darba tiesisko attiecību izbeigšana.

Iespējams pēc līdzīgiem kritērijiem ir vadījusies gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa, jo to spriedumu motīvu daļā šis uzteikuma pamats nav ne pieminēts, ne analizēts. Tiesu spriedumos nav apstrīdēta prasītājas norāde, ka attiecīgie atbildētājas apgalvojumi ir tikai viņas pieņēmumi.

 

[16] Kā pirmās instances, tā apelācijas instances tiesa ir atzinusi, ka pienākums pierādīt to, ka atbildētājai nebija iemesla izbeigt darba līgumu uz Darba likuma 100.panta piektās daļas pamata gulstas uz prasītāju kā darba devēju. Apelācijas instances tiesa kā pamatojumu šādam savam atzinumam minējusi Darba likuma 125.pantu.

Šī tiesību norma ietverta Darba likuma 29.nodaļā „Darbinieka aizsardzība, izbeidzot darba tiesiskās attiecības”. No Darba likuma 122.panta, kas reglamentē prasības termiņu, izriet, ka Darba likuma 125.pants attiecas uz situācijām, kad ir pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības. Arī pārējās šīs nodaļas normas - Darba likuma 124., 126., 127.pants attiecas uz nepamatoti atlaista darbinieka tiesību aizsardzību. Tādējādi, vērtējot Darba likuma 125.pantu pārējo tiesību normu sistēmā, izdarāms secinājums, ka šajā pantā noteiktais darba devēja pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesiski pamatots un atbilst noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai, attiecas uz Darba likuma 101.pantu. Savukārt noteikums, ka citos gadījumos darba devēja pienākums ir pierādīt, ka, atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, katrā ziņā saistāms ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc Darba likuma 100.panta pirmās daļas, 113., 114.panta.

Uzteikums pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas ir darba līguma izbeigšana tikai un vienīgi pēc darbinieka iniciatīvas uz darba devēju apsūdzošu iemeslu pamata. Darbinieks pretēji Darba likuma 125.pantā norādītajam ir deklarējis savu nepārprotamu nevēlēšanos turpināt darba tiesiskās attiecības ar šo darba devēju. Tādējādi uzteikuma pamatojuma esamība, ja vien tas nav saistīts ar Darba likuma 29.pantā noteikto atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, jāpierāda darbiniekam. Darba devējam atbilstoši sacīkstes principam un Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

 

[17] Abas tiesu instances atzinušas, ka, risinot jautājumu par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar atbildētāju, prasītājai bija jāizvēlas tādi līdzekļi, kas neaizskar atbildētājas profesionālās spējas un viņas kā darbinieka tiesības. Tiesas izdarījušas secinājumu, ka prasītāja rīkojusies, pārkāpjot morāles un ētikas normas, prasītājas rīcība bijusi nesamērīga un ētikas normām neatbilstoša.

Civillietu departaments uzskata par nepieciešamu norādīt, ka tiesu spriedumos izteiktais par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar atbildētāju, ir kļūda, jo darba tiesiskās attiecības ar atbildētāju nav izbeigusi prasītāja. Tā kā uz valdes locekļu apstiprināšanu amatā un atsaukšanu no amata neattiecas Darba likuma normas, SIA „nosaukums” 2013.gada 6.februāra dalībnieku sapulces lēmums par /pers. A/ atsaukšanu no valdes locekļa amata nav kvalificējams kā darba tiesisko attiecību izbeigšana.

SIA „nosaukums” nav uzteikusi darba līgumu ar /pers. A/ kā ginekoloģi.

 

[18] Atkārtoti izskatot lietu galvenā vērība atbilstoši likumā noteiktajām lietas izskatīšanas robežām ir pievēršama jautājumam, vai darba devējas realizētā atbildētājas atstādināšana no darba atbilstoši spēkā esošam rīkojumam var tikt vērtēta caur Darba likuma 100.panta piektās daļas prizmu.

 

[19] Lai gan tam nav izšķirošas nozīmes konkrētā civiltiesiskā strīda izšķiršanā, Civillietu departaments uzskata par nepieciešamu norādīt, ka tiesas secinājumiem ir jābūt sasaistē ar prasības un/vai pretprasības motīviem. Tiem jābūt pamatotiem ar pierādījumiem, kas izriet no Civilprocesa likuma 92. un 93.panta noteikumiem.

Raksturojot ārsta statusu atbilstoši Ārstniecības likuma 37.panta pirmajai daļai, tiesa to atzinusi par vienu no prestižākajām profesijām. Vērtējot aizliegumu atbildētājai iekļūt darba telpās un viņas atstumšanu no darba pienākumu pildīšanas, kas, kā norādīts apelācijas instances tiesas spriedumā, „(..) neizslēdz iespēju, ka konflikta situācija izraisīta pacientu klātbūtnē. Minētais apstāklis nenoliedzami atzīstams par tādu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt atbildētājas kā ārstes reputāciju”, tiesa, spriežot pēc sprieduma satura, kvalificējusi kā tādu, kas pārkāpj morāles un ētikas normas.

Lai gan atbilstoši Civilprocesa likuma 193.panta piektajai daļai tiesai spriedumā jānorāda konstatētie fakti, tiesas secinājums par ārstes reputācijas graušanu pretēji minētajai normai balstīts uz pieņēmumu. Pati atbildētāja turklāt savā uzteikumā par to nav neko minējusi.

Ne atbildētājas pārstāvja rakstveida paskaidrojumos, kas iesniegti Civilprocesa likuma 148.panta kārtībā, ne viņas pretprasībā, pat ne paskaidrojumos uz apelācijas sūdzību, atbildētāja nav apstiprinājusi šādu tiesas patvaļīgi izvirzītu pieņēmumu un nav norādījusi nevienu konkrētu pacientu, kura klātbūtnē norisinājies konflikts pušu starpā un tādējādi būtu nelabvēlīgi ietekmēta ārstes reputācija.

Atbildētājas pārstāvja iesniegtajos dokumentos nekas nav minēts par /pers. A/ iespējamo kvalifikācijas zaudēšanu tā iemesla dēļ, ka viņa bija atstādināta no darba. Tomēr apelācijas instances tiesa, ņemot vērā atbildētājas specialitāti, trīs nedēļu atstādināšanu no darba atzinusi par faktu, kas negatīvi ietekmē darbinieka kvalifikāciju, norādot, ka šis ir vispārzināms fakts, kas nav jāpierāda. Lai gan Civilprocesa likuma 97.panta pirmajā daļā noteiktais par to, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem, attiecas konkrēti uz pierādījumu novērtēšanu, loģikai un vispārpieņemtajiem vērtējumiem atbilstošiem ir jābūt jebkuriem tiesas izteikumiem, lai neveidotos absurdi un neloģiski prātojumi.

Vadoties no tiesas izdarītā secinājuma, būtu jāatzīst, ka Darba likumā paredzētais ārsta (arī ginekologa) kā darbinieka minimālais atvaļinājums četras nedēļas vienlaikus aizskar viņa kā profesionāļa tiesības, kas, atbilstoši tiesas atziņai, ir vispārzināms fakts, un varētu jautāt, vai pēc šāda atvaļinājuma ārsts vispār ir vairs spējīgs veikt savus amata pienākumus.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Ja atbildētāja nolūkā pamatot savas rīcības tiesiskumu darba līguma uzteikumam pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas ne motivāciju par reputācijas graušanu, ne kvalifikācijas zaudēšanu nebija izvirzījusi, tiesai kā neitrālam un neieinteresētam arbitram nebija tiesiska pamata atbildētājas vietā „piemeklēt” papildu pamatojumu viņas pozīcijas stiprināšanai.

 

[20] Spriedumu atceļot, zvērinātu advokātu birojam „Raidla, Lejiņš un Norcous”, kas ir drošības naudas 284,57 EUR iemaksas veicējs, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai tā atmaksājama.

Rezolutīvā daļa

 

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Civillietu departaments

 

n o s p r i e d a

 

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 11.jūnija spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai.

Atmaksāt zvērinātu advokātu birojam „Raidla, Lejiņš un Norcous” drošības naudu 284,57 EUR (divi simti astoņdesmit četri euro un piecdesmit septiņi centi).

Spriedums nav pārsūdzams.

 

Tiesību aktu rādītājs

 

Ārstniecības likums

37.panta pirmā daļa

Civilprocesa likums

10.pants

92.pants

93.pants

93.panta pirmā daļa

97.panta pirmā daļa

148.pants

192.pants

193.panta piektā daļa

426.pants

432.panta piektā daļa

458.panta otrā daļa

473.panta pirmā daļa

474.panta 2.punkts

Darba likums

29.pants

58.pants

58.panta pirmā daļa

58.panta trešā daļa

58.panta ceturtā daļa

100.panta pirmā daļa

100.panta piektā daļa

101.pants

102.pants

112.pants

113.pants

114.pants

29.nodaļa „Darbinieka aizsardzība, izbeidzot darba tiesiskās attiecības” (122.-127.pants)